Vladimirs Nikonovs: “Savienoju pagātni un tagadni”

Aprīļa sākumā savu 65. dzimšanas dienu svinēja Rēzeknes Goda pilsonis (kopš 2004. gada), 13. Saeimas deputāts, Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes priekšsēdētājs fotogrāfs un vēsturnieks, vairāku grāmatu autors par vecticības vēsturi Latgalē un Rēzeknē Vladimirs Nikonovs. Piedāvājam interviju ar viņu.

Lūdzu pastāstiet par ģimeni, kurā esat dzimis.

– Piedzimu Vladimira un Valentīnas Nikonovu ģimenē Rēzeknē. 1940. gadā māte absolvēja Valsts krievu ģimnāziju. No 20. gs. pirmās desmitgades līdz pat 50. gadiem viņas vecāki pasniedza daudzās Rēzeknes un Ludzas apriņķa skolās un vadīja tās. Ja runājam par reliģisko piederību, viņi bija pareizticīgie. Savukārt tēva līnijā bija vecticībnieki, kuri apmetās Režicā vēl pirms dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā. Viņi bija prasmīgi cilvēki, kuri darbojās namdaru jomā un būvniecībā. Mans vectēvs Agejs (Zahara dēls) nodzīvoja ilgu mūžu – pāri par 90 gadiem un bija vecticībnieku tradīciju glabātājs ģimenē. Tieši ar viņu ir saistīts mans pirmais lūgšanu nama apmeklējums. Kāpām zvanu tornī, un tieši tobrīd sāka skanēt zvans. Vēl aizvien atceros tās sajūtas, bija ļoti bail, jo šķita, ka tornis tūlīt sabruks.

Kad sākāt interesēties par dzimtā novada un vecticības vēsturi?

– Droši vien, ka esmu dzimis ar šo interesi. Agrā bērnībā vasarās mani mēdza vest pie vecmammas uz Zilupi. Biju iecienījis pavadīt laiku bēniņos, kur uzgāju neiedomājami daudz vecu grāmatu, žurnālu, avīžu. Tad arī atradu pirmās senās Režicas bildes, un tās joprojām ir manā kolekcijā. Interese par to, ko redzēju atklātnēs, aizveda mani meklēt literatūras avotus par pilsētas vēsturi. Tādus neatradu. Sāku pa kripatām meklēt un vākt vēsturisku informāciju, tad noteicu sev mērķi uzrakstīt grāmatu.

Mans pirmais raksts tika publicēts 80. gadu sākumā. Kopš tā laika klajā nākuši 10 dažādi izdevumi. Tās, pirmkārt, monogrāfijas «Rēzekne: vēstures apcerējumi no senajiem laikiem līdz 1917. gada aprīlim», «Vecticība Latgalē» un, visbeidzot, mans jaunākais darbs «Rēzekne pirms trešās atnākšanas» – apcerējumi par pilsētas vēsturi, sākot ar 1917. gada Februāra apvērsumu Krievijā līdz Otrajam pasaules karam. Jāpiebilst, ka bija arī nelieli darbi par Daugavpils vecticībnieku lūgšanu namiem un Vecticībnieku kapu draudzes vēsturi. Izdevās laist klajā trīs atklātņu komplektus.

Cik sen esat saistīts ar Vecticībnieku kapu draudzi?

– 90. gados pēc garīgā tēva Vasilija Bistrova lūguma veicu restaurācijas darbus. Tajā laikā draudzē nebija cilvēka, kurš varētu uzņemties saimniecisko jautājumu risināšanu. 1999. gadā, pateicoties V. Bistrovam, kļuvu par draudzes padomes priekšsēdētāju, un nu jau 21 gadu kopā ar tēvu Vasiliju Bistrovu vadām draudzi.

Latgales vecticībnieku materiālās kultūras muzejs arī ir Jūsu lolojums?

– Visu, kas attiecas uz vecticībnieku baznīcas dzīvi, var redzēt dievnamā. Savukārt ar sadzīves aspektu situācija ir citādāka. Vecticībnieki, dzīvojot Latvijā vairāk par trim gadsimtiem, no paaudzes paaudzē saglabāja rokdarbu, svētbilžu glezniecības, unisona dziedājumu un grāmatu rakstīšanas rokrakstā tradīcijas. Tieši lauku apvidos tika vislabāk saglabāta tradicionāla sadzīve. Taču 2000. gadu sākumā lauki strauji palika tukši, attiecīgi pazuda arī tradicionālā dzīves iekārta, tās priekšmeti un tradīcijas. Mūsdienās izzuduši daudzi amati – gandrīz neviens nenodarbojas ar izšūšanu, aušanu, nepārraksta grāmatas… Tāpēc noteicu sev mērķi savākt un apkopot visu, ko tolaik vēl varēja savākt. Apmēram astoņus gadus devos ekspedīcijās pa visu Latgali, meklēju eksponātus bēniņos, šķūņos. 2009. gadā savāktā kolekcija ļāva atvērt muzeju.

Kādas tēmas grāmatu rakstīšanas ziņā Jūs interesē pašlaik?

– Ir gatavs melnraksts grāmatas «Vecticība Latgalē un Kurzemē» otrajai daļai. Rēzeknes draudzes rīcībā ir svētbilžu gleznotāja Gavriila Frolova (1854–1930) darbu lielākais krājums. Tāpēc, turpinot vecticības tematiku, gatavojam pētījumu par G. Frolova daiļradi, kam pēcāk jāpārtop albumā. Man ir sava veida pienākums. Pirmo rakstu, ko biju publicējis, veltīju Loboržu muižai. Kopš tā laika uzkrāts pietiekami liels materiāls, kas pagaidām nav kļuvis par grāmatu. Pirms četriem gadiem virspriesteris Viktors Teplovs palūdza man sagatavot izdevumu par Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo katedrāles vēsturi un, ja Dievs dos, grāmata nāks klajā nākamgad.

Jūsu darbība ir ļoti daudzpusīga, jau krietnu laiku esat arī politikā.

– Nav noslēpums, ka iesaistījos politikā, pirmkārt, ar mērķi atbalstīt vecticību un krievu kultūru, ko iespēju robežās arī daru visus šos gadus. Neiedziļinoties niansēs, norādīšu, ka izdevās piesaistīt finansējumu dažādiem Vecticībnieku draudzes projektiem, kā arī Daugavpils Jaunbūves pirmajai vecticībnieku draudzei un Foļvarkas Vecticībnieku draudzei Aglonas novadā. Panākti arī grozījumi Nemateriālā kultūras mantojuma likumā, kas pirmajā lasījumā neatstāja ne mazāko iespēju vecticībniekiem saglabāt savu mantojumu. Protams, piedalos kopīgā darbā un atbalstu partijas biedru visas labās un pozitīvās iniciatīvas.

Kādas tēmas aizrauj Jūs kā fotogrāfu?

– Interese par fotogrāfiju man radās jau sen, vēl agrā bērnībā. Rezultātā, sākot ar 1980. gadu, man bija 16 fotoizstādes. Pirmām kārtām mani aizrauj žanra fotogrāfija, ir interesanti notvert neparastus dzīves mirkļus, man principiāli nepatīk «inscenējuma» foto. Daudz fotografēju par vecticības tēmām, bet tā drīzāk ir hronika, kaut gan cenšos arī tajā ieviest mākslas fotogrāfijai raksturīgus akcentus.

Vai Jūsu bērni atbalsta interesi par vēsturi?

– Domājams, viņiem ir savs aicinājums dzīvē un vēsture viņus īpaši neaizrauj. Taču jāsaka, ka jaunākajam dēlam ir tiešs sakars ar draudzi. Loloju cerības, ka kādudien viņš nomainīs mani. Tad jau redzēs, vien Dievam zināms, kā viss būs.

Irina Vaļiuļina, Rēzeknes Vēstnesis.