Viktorija Grappa: «Darbs un vaļasprieki saistīti ar daiļradi»

15. februārī Latgales Kultūrvēstures muzejā (LKM) tika atklāta rēzeknietes Viktorijas Grappas pirmā personālizstāde «…un tā es sāku sevi vākt kopā», tajā eksponēti glezniecības darbi un grafika. Jaunā rēzekniete pamanīta un atzinību guvusi ar dalību dažādos mākslas, teātra un ar dejām saistītos projektos. Nupat Viktorija atgriezās no dalības starptautiskajā tūrisma izstādē-gadatirgū «Balttour 2019», kur viņa dzīvās skulptūras «Sniega karaliene» veidolā Rēzeknes pilsētu prezentējošā stenda apmeklētājos raisīja neviltotu sajūsmu un interesi.

Pilsētniekiem Tu vairāk esi pazīstama kā viena no autorēm lielformāta vēstures liecību atainojumiem uz pilsētas ēku sienām un kā deju trenere visjaunākajiem dejotājiem studijā «Stoptime». Vai ceļš uz personālizstādi bija ilgs?

– Jā, līdz šim ir bijušas mazākas izstādes, piemēram, «Mākslas piknikā» Lūznavā. Ar laiku radās vēlme piepildīt ar saviem darbiem telpu, radīt atmosfēru un pastāstīt par sevi. Šajā izstādē aplūkojami darbi, kas tapuši 1998. gadā, kad man bija tikai 3 gadi, daži ir no studiju gadiem, skices no akadēmijas un lielformāta darbi. Vēlējos: vairāk parādīt mazos darbiņus, tas ir tāds kā atskaites punkts sev un citiem; uzzināt citu viedokli un vērtējumu, lai varētu doties tālāk… Izstādes nosaukums tapa jau 2015. gadā, tāds tas bija arī manam diplomdarbam, kas sastāv no maziem tēliem, kas veido sižetu. Esmu ļoti emocionāla un daudzas lietas ņemu tuvu pie sirds. Lai tas viss neuzkrātos, jāpaskatās uz to no malas. Tie tēli ir «velniņi», kas manī mīt, un darbos ir ieliktas reālas situācijas no manas dzīves, attiecībām, un tas viss kopumā veido mozaīku. Tas man bija svarīgi arī izstādē, – katrs eksponētais darbs ir daļiņa no manis, mans viedoklis, uzskats vai sajūtas. Patīkami, kad mani darbi uzrunā skatītāju un skatītāji to uztver kā spēli, ļoti interesanti uzzināt viņu viedokli un to, vai sakrīt mūsu domas.

Tu mācījies Rēzeknes 2. vidusskolā, bet mainīji skolu par labu mākslai.

–Paralēli mācībām 2. vidusskolu apmeklēju arī RMDV Mazo skolu. Mācoties 9. klasē, bija sajūta, ka tērēju savu laiku velti, atzīšos – es ļoti daudz «bastoju» stundas, laiku pavadīju teātra pulciņā. Bija ļoti grūti, nolēmu, ka jāmaina dzīve, un iestājos RMDV Mākslas nodaļā. Bija tā, ka pirmos mēnešus raudāju no laimes, jo tur bija pavisam cita atmosfēra un darba process. Ja vēlies iepazīt mākslu, tur ir brīnišķīga vide, lai to darītu. Pašlaik studēju grafiku Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, bet, lai kopā ar draugiem un domubiedriem realizētu dažādus radošos projektus, esmu devusies akadēmiskajā atvaļinājumā. Ja pietiks spēka un apņēmības turpināt, nākamgad turpināšu studijas 3. kursā.

Pastāsti par radošajiem projektiem.

–Draugi un vīrs – mūziķi, ir iecere veidot klipus, īsas multfilmas, kā arī nelielus projektus, kas saistīti ar teātri un glezniecību. Ideju ir daudz, arī pacietības, bet gribētos, lai ir vairāk laika to realizācijai.

Kā nonāci deju pasaulē?

–Pusaudža gados dejoju «Dynamic Hit» pie Diānas Garančas, bet tā kā mācībās bija liela slodze, dejas palika novārtā, bet tad sapratu, ka manai pašsajūtai, garīgajai un fiziskajai veselībai un attīstībai dejas ir nepieciešamas. Depresīvais periods sakrita ar to, ka netiku Rīgā studēt tēlniecību un tajā brīdī mani ar darba piedāvājumu uzrunāja D. Garanča un arī Iļja Bačarņikovs (teātra «Joriks» mākslinieciskais vadītājs). Tolaik teātrī jutos pārliecinātāka par sevi, nekā strādājot ar bērniem, tā iemesla dēļ atteicu Diānai. Ar Liānu Merņaku-Ņikitinu, deju studijas «Stoptime» filiāles vadītāju Rēzeknē, esam pazīstamas no sadarbības projektiem «JACis» laikos, arī mans vīrs strādāja pie viņas deju studijā. Teātra periods apstājās, un, kad Liāna piedāvāja darbu, sapratu, ka esmu tam gatava un piekritu.

Kas ir Tavs pamatdarbs un kā ir ar vaļaspriekiem?

–Pamatdarbs ir saistīts ar radošumu – mācu bērniem dejas, bet kopumā piedalos dažādos nelielos projektiņos, nopelnītā naudiņa nav liela, bet tās pietiek, lai ieguldītu turpmākajās iecerēs. Man ļoti patīk adīt un šūt, tas ir vaļasprieks, kas palīdz būt harmonijā. Arī izstādē ir apskatāms viens mans tekstildarbs.

Kur Tu smelies iedvesmu?

– Iedvesmo cilvēku pārdzīvojumi, kādi notikumi, kino, draugu dzīves, kā arī pasakas.

Vai nav bail zīmēt lielformāta darbu un, ja Tu varētu izlemt, kādas mājas apgleznot, kurām ēkām paveiktos?

–Bail nav, joar Grietu Butjankovu, Anasta­siju Bikovu un Paraskēvu Deikinu strādājam kopā, komandā un viena otrai palīdzam. Apgleznojot pirmo sienu, bija uztraukums, bet viss nāk ar pieredzi, un nākamās sienas jau bija kā viegls pieskāriens. Gribētu izkrāsot, apgleznot tās rudās un pelēkās piecstāvenes, kas ir gar tilta malām, braucot no ziemeļu rajona uz centru.

Vai arī šovasar jūsu radošās komandas rosība būs pamanāma pilsētā?

–Domāju, ka, jā, bet detaļas vēl nezinu, jo pārrunas ar festivāla «Seven Hils» organizatoriem ir Grietas ziņā.

Vai nav bijis domas pamest Latviju?

–Domāju, ka nevajag raizēties par pagātni, jo katru gadu, dienu notiek kas jauns. Tu pats audz, rodas jaunas idejas un iespējas. Mans vīrs kādā projektā bija Itālijā un pēc redzētā un piedzīvotā tur, viņam ir vēlme tur padzīvot, man negribas pamest Latviju uz visiem laikiem, bet ceļot un padzīvot ārzemēs kādu laika sprīdi gan. Lai atgrieztos ar jaunu pieredzi un iespaidiem savā dzimtenē, Latvijā.

Sapņoju par to, ka, kad man būs 50–60 gadu, man būs sava teātra studija un tajā darbošos ar bērniem, sākot no režijas un līdz pat kostīmu izgatavošanai. Dejas, grafika un glezniecība, domāju, nebūs vienīgais, pie kā apstāšos, jo vēlos izmēģināt sevi arī citās radošajās jomās. Kā saka mans vīrs, zaudētāju nav: vai nu tu uzvari, vai gūsti mācību.

***

Viktorijas Grappas personālizstāde LKM skatāma līdz 16. martam. Biļetes: skolēniem un studentiem – 0,50 eiro; pieaugušajiem – 2 eiro; ar Rēzeknieša karti ieeja bez maksas.

Arita STAROVOITOVA

Aleksandra LEBEDA foto
un no Viktorijas Grappas personīgā arhīva

Atstāj komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.