«Vēsture ir mūsu darbu glabātāja, pagātnes lieciniece, piemērs un padoms tagadnei, brīdinājums nākotnei.» (Migels de Servantess)
- Labdien, dargie lasītāji!
Piekrītiet, ka manis citētie Servantesa vārdi ir dzīvesgudri un piemērojami jebkuriem vēstures notikumiem. Šajās dienās, kad visa pasaule sēro par daudzajiem Otrā pasaules kara upuriem un atzīmē Uzvaras dienu pār fašismu, skumji apzināties, ka pēcteči neatlaidīgi turpina atkārtot savu senču kļūdas, – pasaulē aizvien notiek militāri konflikti, valda alkatība un lepnība.
Otrā pasaules kara beigas ir dārgākā un asiņainākā pamācība civilizācijas vēsturē. 70 milj. kritušo, līdz pamatiem sagrautas pilsētas un iznīcināta Eiropas un Āzijas ekonomika. Nacisma nosodījums starptautiskā tribunālā. Uzvarētāji – sabiedrotie, kas Jaltā nostiprināja jaunu pasaules iekārtu, un ANO, kas pildīja globālā regulatora funkciju. Uz šo globālo notikumu fona Rēzekne izskatās sīka un maznozīmīga. Tajā pašā laikā – mūsu vēsture ir daļa no lielās vēstures, un kara pēdas tajā ir traģiski dziļas. Mūsu rūgtais mantojums – tā laika notikumu liecinieku atmiņas un fašistu atstātie masu apbedījumi.
Pavisam nesen parka rekonstrukcijas gaitā ziemeļu mikrorajonā tika atrasts grāvis ar vairāku tūkstošu sarkanarmiešu mirstīgajām atliekām, tie bija kādreizējo Latvijas armijas kazarmu teritorijā izvietotās vācu koncentrācijas nometnes «Štalag 347» gūstekņi. Karavīru meklēšanas vienības «Leģenda» dalībnieki, kuri veica ekshumāciju pēc pašvaldības pasūtījuma, teica, ka atrastie upuri ir jaunieši vecumā līdz 22 gadiem – obligātā dienesta karavīri, kuri nokļuva gūstā pirmajās kara dienās, mira badā, no miesas bojājumiem, slimībām (tīfa, dizentērijas) un no nometnes uzraugu lodēm. Liecinieki teikuši, ka sliktākajās dienās bargajā ziemā mira ap 200 cilvēku diennaktī. Tā ir mūsu un mūsu pilsētas vēsture, mūsu senči izdzīvoja visas šīs šausmas.
Mūsu laikmetā iepazīties ar liecībām nav grūti, – arhīvi ir atvērti, materiāli – pieejami. Tāpēc jo vairāk man brīnīties lika komentārs vienā no sociālajiem tīkliem, – tur diskutēja cilvēki, kuri acīmredzot uzskata, ka perfekti pārzina vēsturi. Par ko tik komentētāji nepauda sašutumu: uzraksti uz memoriāla ir pretrunīgi; numurs nav pareizs; vācu valodā rakstīts, ka ieslodzītos nonāvēja ar gāzi; upuru skaits ir pārspīlēts, vācieši nevienu nenošāva, gūstekņi mira paši. Bija arī radikālāki secinājumi – gūstekņi paši bija vainīgi, ka nokļuva šādā situācijā, jo Staļins pasludināja ārpus likuma visus, kuri padevās ienaidniekam. Nelielās «vēstures zinātnieku» grupas kopīgais secinājums – labāk, lai šī memoriāla nebūtu.
Atbildēšu īsi: pieminekļu apkarošana un «dejas uz kauliem» ir zemiskas vienmēr un visur. Taču aiz minētām vārdiskām izpausmēm saskatu vēlmi nodot aizmirstībai noziedznieku vārdus un viņu pastrādātos noziegumus, kas ir īpaši briesmīgi tādā ziņā, ka tika pieļauti valstiskā līmenī, – tie bija sistēmas noziegumi. «Štalag 347» karagūstekņu nometnes statuss netraucēja vest uz turieni un šaut nost ebreju un citu tautību pārstāvjus un civiliedzīvotājus.
«Atņemiet tautai vēsturi, pēc paaudzes tā pārvērtīsies pūlī, bet vēl pēc paaudzes – par viegli vadāmu baru,» teicis Jozefs Gebelss, nacistiskās Vācijas tautas izglītības un propagandas reihsministrs. Izdarām secinājumus…
Lai arī kas ko teiktu, šogad nometnes «Štalag 347» upuru memoriālu rekonstruēs, uz tā parādīsies jauni uzraksti, kas atgādinās par fašistu noziegumiem un būs balstīti uz faktiem, – plānojam sadarboties ar Krievijas un Vācijas arhīviem. Atkārtoti atvērtajai apbedījuma vietai jābūt oficiāli noformētai un iekārtotai. Koncentrācijas nometnes vietā uzietās mirušo atliekas, kā jau tika ziņots, tiks pārapbedītas Miera ielas kapos. Par to parūpēsies pašvaldība.
Arī es no sirds sveicu kara veterānus un rēzekniešus Uzvaras dienā!
Aleksandrs Bartaševičs, Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs (Pēc “Rēzeknes Vēstnieša” materiāliem).