Sociālais darbinieks nav «glābējs» vai «ātrā palīdzība»
Sabiedrībā uzskata, ka būt policistam, ugunsdzēsējam glābējam, ārstam, pedagogam ir diezgan grūti, un tam tiešām jāpiekrīt. Tie ir neredzamās frontes cilvēki, kuri ik dienu glābj dzīvības vai sniedz savu ieguldījumu cilvēku dzīvē. Ir vēl viena profesija, par kuru maz tiek runāts, bet kuras pārstāvji arī atbalsta un palīdz dzīves problēmu risināšanā. Runa ir par sociālajiem darbiniekiem. Viņu darbs prasa drosmi, stipru nervu sistēmu un lielu sirsnību.
Katru gadu marta trešajā otrdienā, šogad – 17. martā, tiek atzīmēta Pasaules sociālā darba diena. Apsveicam un pateicamies visiem, kuri pašaizliedzīgi strādā šajā jomā, vēlot veselību, enerģiju un garīgu spēku, lai turpinātu profesionāli pildīt ikdienas darba pienākumus.
Lai plašāk uzzinātu, ko patiesībā nozīmē veltīt sevi darbam sociālajā jomā, tikāmies ar domes pārvaldes «Sociālais dienests» Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāju Inesi Niperi. (Jāpiebilst, ka nupat aizvadītajā konkursā «Gada sieviete Rēzeknē 2019» Inesei pasniegta «Atzinība par aktīvu darbību labdarības un sporta norišu organizēšanā sociālajā jomā», kas liecina, ka kolēģi un ierindas iedzīvotāji, ar kuriem viņa strādā, viņu augstu vērtē.)
Pastāstiet, kas mudināja Jūs izvēlēties darbu sociālajā jomā? Kur studējāt, smēlāties pieredzi?
– Strādāju šajā jomā jau 14 gadus, kaut gan profesijā nokļuvu nejauši, līdz galam nenojaušot, ko tas īstenībā paredz. Nepieciešama laipnība un sirsnīgums, bet tā vien būs par maz, lai būt labam sociālajam darbiniekam. Regulāri jāpaaugstina profesionālā kompetence. Vārdu sakot, nonācu pie secinājuma, ka šajā jomā ļoti liela nozīme ir izglītībai. Esmu ieguvusi bakalaura grādu sociālajās zinātnēs (Rēzeknes Augstskolā), maģistra grādu vadības zinātnēs (LU). 2019. gadā papildus ieguvu profesionālā maģistra grādu sociālajā darbā un sociālā darbinieka kvalifikāciju (BSA). Studijas man bija nopietns izaicinājums un pierādījums tam, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu un tiešām vēlos palīdzēt cilvēkiem.
Ko īstenībā nozīmē būt sociālajam darbiniekam? Bez ilūzijām…
– Jāsaprot galvenais – sociālais darbinieks nav «glābējs» vai «ātrā palīdzība». Viņš nevar acumirklī atrisināt situāciju. Mums nav burvju nūjiņas, kā daži uzskata. Galvenais resurss mūsu darbā ir cilvēks, kurš, pirmkārt, pats ir atbildīgs par sevi. Tikai pats klients var uzlabot savu vai savas ģimenes sociālo situāciju, labklājību, savukārt sociālais darbinieks šajā procesā figurē kā atbalsts. Sociālajam darbiniekam svarīgas ir tādas īpašības kā pašaizliedzība, neatlaidība, prasme strādāt komandā un pielāgoties. Tāpat ir būtiski ievērot robežu starp vēlmi palīdzēt cilvēkiem un savu personīgo dzīvi, jo sociālajam darbiniekam nereti jāstrādā vakaros, svētkos, brīvdienās, ja runa ir par krīzes situāciju. Līdz ar to jāprot distancēties, lai izvairītos no pārslodzes, emocionālās izdegšanas un uzturētu labvēlīgu gaisotni savā ģimenē.
Vai sociālā darbinieka profesija ir populāra jauniešu vidū?
– Diemžēl jaunie cilvēki nesteidzas izvēlēties darba gaitas sociālajā jomā. Pilnīgi noteikti būtu jāpopularizē sociālā darbinieka profesija, sākot jau vidusskolā, lai izveidotu adekvātu izpratni par to, ko ietver šis darbs, un kliedētu visus mītus. Darbs sociālajā jomā tomēr ir kas vairāk nekā iesniegumu izskatīšana pabalstu saņemšanai.
Kā vērtējat sociālās palīdzības sistēmu Rēzeknē?
– Es teiktu, ka tā ir visnotaļ attīstīta. Labā līmenī nodrošinām aprūpi vecāka gadagājuma cilvēkiem gan mājās, gan sociālās aprūpes iestādēs. Jau gadu veiksmīgi darbojas Pensionāru dienas centrs, ko apmeklē vairāk nekā 370 seniori. Turpmākās attīstības plānu ir vēl vairāk, bet, kā jau minēju, ir jūtams speciālistu trūkums. Rēzeknē pie tā globāli jāpiestrādā. Piemēram, bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem nav pieejams ergoterapeits. Daudz darba ieguldīts deinstitucionalizācijas projektā, bet šī tēma jāskata atsevišķi.
Kāds rezultāts liek Jums domāt, ka ne velti darāt savu darbu?
– Smaids. Mēs nevaram izārstēt, bet varam uzklausīt un palīdzēt savas kompetences ietvaros. Mēdz teikt, ka laime visiem ir vienāda, toties katrs nelaimīgais cilvēks ir nelaimīgs savā veidā. Dzīvē var notikt jebkas, un, risinot problēmas, mēs dažkārt nonākam strupceļā. Tad palīgā nāk sociālais darbinieks ar savām zināšanām un pacietību. Vēlos pateikties visam mūsu kolektīvam par profesionālu darbu, sapratni, iejūtību, atbalstu. Sveicu visus sociālā darba speciālistus profesionālajos svētkos un lepojos, ka man ir iespēja ik dienu darboties plecu pie pleca un sniegt palīdzības roku cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama.