Rēzeknes 3. vidusskolas jubilejā

Mūsu skolai – 70!

Domas par skolas gadiem liek sajust dvēselē gaišu nostalģiju ikkatram, kurš ar pateicību atceras šo laiku, un daudzi absolventi vēl aizvien uztur draudzības saites un tiekas, lai kopā atcerētos skolotājus un klasesbiedrus, kabinetus un starpbrīžus, mācību priekšmetus, kuri noderēja profesijas izvēlē, dažādus atgadījumus un dažkārt visnotaļ neveiksmīgus centienus iztraucēt stundu, pārgājienus, braucienus, klases audzināšanas stundas, dalību sacensībās un vēl daudz ko citu, ar ko ir piesātināta skolas dzīve. Mūsu Rēzeknes 3. vidusskola nav izņēmums.

Daudz kas ir noticis kopš iestādes dibināšanas, bet laika pārbaudītās lietas radušas savu pastāvīgu vietu skolā, kas kļuva ne tikai par vietu, kur gūst zināšanas, bet arī par otrajām mājām, kur ir silti, omulīgi un ērti. Jubilejas gadā vēlamies pāršķirstīt skolas vēstures lappuses un dalīties ar to saturu.

Mūsu izglītības iestādes arhīvs glabā daudz dažādu liecību, arī skolotāju-veterānu atmiņas, par kurām esam viņiem ļoti pateicīgi.

Pirmsākumi

Rēzeknes 3. vidusskolas vēsture sākās 1949. gada 5. augustā, kad uz 2. vidusskolas bāzes tika izveidota septiņgadīgā skola, par tās direktoru ieceļot Alekseju Pankovu, par mācību daļas vadītāju – Pjotru Skovorodu. Pēc astoņiem gadiem, 1957. gada 1. septembrī, septiņu gadu skolai piešķīra Rēzeknes 3. vidusskolas nosaukumu.

 Līdz 1957. gadam iestādē jau notika četri septītās klases izlaidumi – 1952., 1953., 1954. un 1955. gadā. Absolventi turpināja mācības 2. vidusskolā, savukārt 1955. gada izlaiduma klase palika jau 3. vidusskolā.

Iestādes ēka nebija liela – vien 10 kabineti un aktu zāle. Sporta zāles nebija, toties pagalmā bija iekārtots sporta laukums. Zemesgabalā pie skolas bija dārzs, kur audzēkņi dabaszinību nodarbībās mācījās audzēt dārzeņus, augļus, vēroja to attīstību, ziedēšanu, laistīja un kopa, izmantojot mēslojumu.

Pēckara gados klājās grūti. Rēzekne bija izpostīta, tostarp skolas telpas. Izglītības iestādes ēkā nebija centralizētas apkures. Pagrabtelpā bija kurināmā telpa ar katlu, kurā dedzināja kūdru vai ogles. Tā tika sildīts ūdens katls, no kura karsts ūdens pa caurulēm tika piegādāts visās skolas telpās. Šos pienākumus pildīja kurinātājs, kurš bija jāuzņem darbā apkures periodam, savukārt vasarā bija jāsagatavo kurināmais. Darbinieku štatā nebija saimniecības pārziņa amata vienības, tāpēc tas viss bija jādara direktoram. Kad iestādei tika piešķirts vidusskolas statuss, darbā tika uzņemts arī saimniecības pārzinis, kuram tika deleģēti attiecīgie pienākumi.

Uzskates materiālu bija maz. Daudzus līdzekļus un tabulas skolēni kopā ar pasniedzējiem paši izgatavoja skolas darbnīcā.

Pirmais pedagogu sastāvs

Skolotāji-veterāni atminas, ka kolektīvs bijis draudzīgs un čakls. Visi centās strādāt labi, turot godā izvēlēto profesiju un ceļot skolas statusu.

No 2. vidusskolas 3. vidusskolā tika pārceltas klases un to audzinātāji: 1.a – A. Ņikitins; 1.b – M. Pogodina; 2.b – A. Skangaļs; 3.a – A. Bondareva; 3.b – N. Skovoroda; 4.а – A. Steļmah; 4.b – K. Koz­lovska; 5.а – J. Pankova; 5.b – N. Tihomirova.

Pilnīgi pelnīti cienīja mācību priekšmetu skolotājus, kuri pasniedza: krievu valodu un literatūru – N. Tihomirova; matemātiku, fiziku – A. Pankovs, J. Pankova; vēsturi – P. Skovoroda; bioloģiju, ķīmiju – M. Tolpigina; ģeogrāfiju – V. Ļebedeva; angļu un vācu valodu – G. Strode, Ņevska; latviešu valodu – Deņisova, A. Skangaļs; dziedāšanu – Starodumovs, Cunskis; fizisko kultūru – M. Kloss, Buhalovs; zīmēšanu un rasēšanu – Brahmans; darbmācības – Fiskovičs.

Skola strādāja divās maiņās: pirmajā – 1.–4. klašu audzēkņi, otrajā – 5.–7. klases.

Darbojās arī pulciņi: literārais un dramatiskais (vad. Grodzickis), fizikas un matemātikas (vad. J. Pankova), novadpētniecības (vad. V. Ļebedeva), fizkultūras (vad. M. Kloss), foto, kora un stīgu instrumentu (vad. Starodumovs), pūšaminstrumentu pulciņš (vad. Cunskis).

Skolotāju koris Starodumova vadībā veiksmīgi uzstājās visās skatēs un svētku pasākumos. Audzēkņiem radās iespēja izmantot bibliotēku, kuru vadīja F. Babahina. Darbojās vecāku komiteja, kuras priekšgalā bija Judina no vecāku puses un skolas direktors A. Pankovs. Vietējās komitejas priekšsēdētāja bija L. Vandiša, mācību un audzināšanas sektoru vadīja J. Pankova, masu kultūras sektoru – N. Grabovska.

 Diemžēl arhīvs piedāvā ļoti maz uzskaites un statistikas datu, tāpēc būsim priecīgi un pateicīgi visiem tā laika audzēkņiem, kuri varētu dalīties savās atmiņās par skolas gaitām.

Par direktoru

Rēzeknes 3. vidusskolas pirmais direktors bija Aleksejs Pankovs, kurš dzimis 1904. gada 12. februārī Brjanskas apgabala Djatkovas rajona Zņeberu ciemā strādnieka Ivana Pankova ģimenē, kurš bija meistars stikla rūpnīcā «Gusj-Hrustaļnij».

Absolvējot Vadošo kadru kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalifikācijas institūtu Maskavā, A. Pankovs deviņus gadus strādāja direktora amatā septiņu gadu skolā Krievijā, kur arī pasniedza matemātiku.

Kara laikā tika iesaukts militārajā dienestā, piedalījās karadarbībā, par ko vēlāk tika apbalvots. Pēc ieskaitīšanas rezervē 1946. gadā iecelts Rēzeknes 2. vidusskolas mācību daļas vadītāja amatā. 1949. gadā no 2. vidusskolas nodalot septiņu gadu skolu, A. Pankovs tika iecelts jaunizveidotās iestādes direktora amatā.

A. Pankovs atradās skolā no plkst. 8.00 līdz 20.00. Atnākot no rīta, viņš apskatīja visas klašu telpas, pārbaudot, vai tās ir pienācīgi sakoptas, vai viss ir gatavs nodarbībām un vai visi skolotāji ir klāt. Tad viņš gāja uz kurināmo telpu, kur pārbaudīja, vai kurinātājs ir ieradies darbā un vai iekārtas ir kārtībā.

A. Pankovs brīnišķīgi tika galā ar skolas direktora pienākumiem, daudzus gadus iestādes audzēkņu sekmju vidējais rādītājs bija 90–96 procenti.

A. Pankovs bija labestīgs, atsaucīgs un strādīgs cilvēks. Viņš mīlēja un cienīja cilvēkus, īpaši bērnus. Viņa kabineta durvis bija atvērtas jebkurā laikā – pedagogiem, audzēkņiem, skolas darbiniekiem, vecākiem, – lai varētu apspriest aktuālākos jautājumus, lūgumus, sūdzības. Viņš centās visiem palīdzēt, nomierināt. Piemēram, apkopējai Semjonovai nebija kur dzīvot, un viņa nakšņoja skolotāju istabā uz dīvāna. A. Pankovs aizgāja uz Dzīvokļu pārvaldi, kur noskaidroja, ka vienā no mājām ir brīva istaba, kuru nelikumīgi aizņēmusi kāda sieviete. Tika nolemts izmitināt Semjonovu kopā ar šo sievieti, un abas tika deklarētas minētajā istabā.

Līdzīgu gadījumu bija daudz. Ja pie A. Pankova tika atvests kāds sagrēkojies skolēns, direktors centās viņu pārliecināt, ka tā darīt nedrīkst, un bērns no sirds solīja, ka labosies, un daudzi arī turēja savu vārdu. Savukārt ja audzēkņa uzvedība nemainījās vai viņš turpināja negatavoties stundām, direktors veda viņu pie sevis kabinetā vai skolotāju istabā un tur lika viņam iemācīties vielu un atbildēt. Skolēnam šāda situācija bija kauna lieta.

Pēc 7. klases audzēkņus, kuri nevēlējās turpināt mācības 8. klasē, ar vecāku atļauju direktors sūtīja uz profesionāli tehnisko skolu, kur tie varēja iegūt specialitāti, piemēram, atslēdznieka, virpotāja u. c. un saņemt norīkojumu darbā. Viņiem bija jāstrādā, savukārt pēc darba jāapmeklē vakara vidusskola un jāiegūst vidējā izglītība. Ja pasniedzēji ziņoja, ka skolēns nevar apmeklēt skolu, jo viņam nav skolas formas vai apavu, direktors vērsās vecāku komitejā, tās pārstāvji apciemoja audzēkni mājās, lai noskaidrotu viņa ģimenes situāciju, un no pensiju fonda līdzekļiem iegādājās viņam skolas formu, apavus vai piešķīra brīvpusdienas.

Nedēļā bija viena brīvdiena – svētdiena. A. Pankovam patika to pavadīt pie dabas krūts. Rudenī viņš mēdza sēņot, ziemā slēpoja, savukārt vasaru pavadīja upes vai ezera krastā.

1957. gada 1. septembrī A. Pankovs tika atbrīvots no 3. vidusskolas direktora pienākumiem pēc paša vēlēšanās un iecelts par 2. vidusskolas direktora vietnieku mācību ražošanas darbā.

 1966. gada 12. janvārī A. Pankovs devās pelnītā atpūtā, bet diemžēl šī paša gada 22. martā viņa sirds, kas pilnībā tika veltīta mīļākajai profesijai, beidza pukstēt. Taču atmiņas par pirmo direktoru vēl aizvien dzīvo viņa dibinātās skolas sienās un ārpus tām.

Rēzeknes 3. vidusskolas administrācija

Skolas arhīva foto