Par filmas «Piļsāta pi upis» pirmizrādi Rēzeknē

11. janvārī Latgales vēstniecības GORS lielajā zālē notika Viestura Kairiša jaunās filmas – vēsturiskās drāmas «Piļsāta pi upis» Rēzeknes pirmizrāde (15. janvārī – Rīgā), bet nu ir skatāma kinoteātros ar subtitriem latviešu un krievu valodā (vairāk par filmu un tās seansiem — www.pilsetapieupes.lv).

Filmas pamatā ir Gunara Janovska romāns ar tādu pašu nosaukumu. Kinolentē atainoti trīs vēsturiski laika posmi no 1939. līdz 1945. gadam – Ulmaņlaiks, padomju laiks un vācu okupācijas laiks. Filmas galvenais varonis Ansis (Dāvis Suharevskis, kuram tā ir pirmā loma)ir daiļkrāsotājs – pieprasīts pie visām varām. Anša iecerētā ir ebreju meitene ­Zisla (Brigita Cmutova, Čehija), taču viņas tēvs (Gundars Āboliņš) neļauj viņiem tikties. Anša dzīvē uzrodas latviete Naiga (Agnese Cīrule, Nacionālā teātra aktrise). Tāpat svarīga loma (Kapteinis) ir lietuviešu aktierim Jozusam Budraitim. Filma tika uzņemta vairākās vietās Latgalē – Krāslavā, Ludzā, Varakļānos, Daugavpilī, Subatē, Rīgā, Lielupē, kā arī Rēzeknē. Tās budžets – 1,5 miljoni eiro (Latvijas, Lietuvas, Čehijas kopražojums). Komandā bijis ap 120 cilvēku. Viesturs Kairišs filmu veidoja kopā ar saviem ilggadējiem radošajiem partneriem – mākslinieci Ievu Jurjāni un operatoru Gintu Bērziņu. Mecenāts un filmas producents – Pēteris Ragaušs no ASV. Studijā «Ego Media» producēto filmu finansēja Nacionālais kino centrs, arī Lietuvas un Čehijas kino institūcijas, atbalstīja Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes un citu Latgales pilsētu pašvaldības u.c.

Dažas rēzekniešu atsauksmes:

Anna:

– Laba filma, jo es nepārtraukti domāju par to laiku, kuru režisors rāda, un uzdodu sev jautājumu, kā es rīkotos Anša vietā vienā vai otrā situācijā ne tik vienkāršajos vēsturiskos laika posmos. Labs atgādinājums par pagātni un viela pārdomām.

Marina:

– Man filma ļoti patika. No visa pa drusciņai, nebija vietas garlaicībai. Atsevišķas epizodes izņemtu, bet patika, ka režisors iekļāva dažādus simbolus, parādīja cilvēku dabu. Man patika, kā nospēlēja Gundars Āboliņš – dabiski, atklājot ebrejiem raksturīgo. Redzams, ka piedomāts pie detaļām.

Jānis:

– Reklāma bija laba, uzrunāja treileris, arī biļetes ļoti ātri izpirka, bet rezultātā – nebija tās dziļās domas, nebija īsta mīlasstāsta, kaisles. Bet varbūt tā arī bija domāts – lai cilvēki domā paši, kas varēja notikt līdz galam. Arī latgaliskā bija maz, vairāk tikai galvenā varoņa runā.

Regīna:

– Protams, labi, ka vienā filmā tik daudz vēstures, bet es gaidīju ko citu. Man kvalitātes rādītājs ir, kad jūtos aizkustināta. Bija situācijas, kad kāpa emocijas, bet līdz galam tā arī netika. Un tie jautrās mūzikas fragmenti kaut kā saraustīja filmu. Esmu vīlusies, ka radošā komanda neatbrauca uz Rēzekni un arī teletilts neizdevās. Varēja tad citu dienu pirmizrādi, ja tajā pašā dienā tā notika Kārsavā. Bija jūtams, ka skatītāji gaidīja un bija vīlušies. Iespējams, ka saruna ar režisoru radītu citu priekšstatu par filmu.

Olga:

– Gāju uz režisoru, jo līmenis man bija viņa iepriekšējais darbs «Melānijas hronika». Pēc tās filmas emocijas atceros joprojām, bet šī filma mani tā neuzrunāja. Taču labi, ka filmēja Latgalē, ka skanēja latgaliešu valoda, ka daudzi latgalieši sevi atpazīs filmā. Lasīju arī, ka masu skatiem cilvēki bija atsaucīgi. Labs darbs izdarīts, un ir normāli, ka rezultātu katrs uztver pa savam.

Sagatavoja Skaidrīte SVIKŠA

Filmas publicitātes foto

Atstāj komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.