Lēmumu pieņemšana daudzdzīvokļu mājā, jeb kā izkustināt gulošu akmeni 

Vēlos vērsties pie cilvēkiem un uzrunāt viņus kā kaimiņus. Nav noslēpums, ka savākt nepieciešamo kvorumu iedzīvotāju kopsapulcē ir grūti pat nelielā mājā, savukārt 11 kāpņutelpu mājā – gandrīz neiespējami. Labākajā gadījumā atnāk 10–15 cilvēki, bet visas sarunas beidzas ar to, ka katrs sāk vilkt segu uz savu pusi, skaļi paust sašutumu, muļļāt vienus un tos pašus jautājumus, kurus nevar atrisināt, neīstenojot konkrētus sagatavošanās pasākumus pirms tam. Tikai daži cilvēki ir noskaņoti konstruktīvai apspriedei, kas palīdzēs turpmāk kopt mājas saimniecību. Vai, piemēram, gadās, ka visi klātesošie ir spiesti klausīties vienu cilvēku, kurš nāk uz sapulci, lai «izlaistu tvaiku» un kliedz tikai tamdēļ, lai kliegtu. Tādiem kaimiņiem nemaz nerūp māja, reālas problēmas, viņi nedzird un neklausās. Diemžēl tāda ir daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju kopsapulču specifika.

Mūsu mājā (adresi nenorādīšu) ar neveiksmi beidzās centieni apmeklēt katru dzīvokli un savākt pietiekamu parakstu skaitu, lai varētu ievēlēt mājas padomi, kuras sastāvā būtu katras kāpņutelpas pārstāvji. Visi šie papīri kaut kur pazuda, kas savukārt nozīmē, ka māja, tēlaini sakot, palika novārtā.

Vienīgais variants mūsu gadījumā ir rakstīt iesniegumus ar lūgumu veikt aptauju par konkrētiem darbiem, ja jau iedzīvotāji nespēja un negribēja ievēlēt mājas vecāko vai padomi.

Jāsaka, ka kaimiņi tā arī darīja. Daži iemītnieki lūdza siltināt mājas gala sienu no viņu dzīvokļu puses un, cik man zināms, ar to gan ir reāla problēma. «Rēzeknes Namsaimnieks» reaģēja uz lūgumiem un sagatavoja provizoriskas aplēses – cik varētu maksāt noteiktas sienas siltināšana, kā arī cik prasītu visu pārējo gala sienu (mūsu mājā tādas ir sešas vai septiņas) siltināšana. Lai nepalielinātu iemaksas uzkrājumu fondā un neņemtu kredītu, tika piedāvāts veikt darbus dažu gadu laikā.

Par to tika organizēta aptauja, kurā apspriešanai izvirzīja iespējas siltināt vienu vai visas sienas, kā arī jautājums par kāpņutelpu sanitāro uzkopšanu. «RN» pārstāvji vakaros apstaigāja visus dzīvokļus un izsniedza aptaujas lapas. Katrā kāpņutelpā tika izvietota uzņēmuma pastkaste, lai uzturētu saskarsmi ar klientiem.

Cilvēkiem atlika vien atzīmēt aptaujas lapā attiecīgas atbildes un nokāpt pirmajā stāvā. Manuprāt, «RN» no savas puses darīja visu iespējamo, lai mēs nonāktu pie kāda lēmuma par lietderīgu darbu veikšanu mājā.

Ar nepacietību gaidīju aptaujas rezultātus, bet, kad tie tika apkopoti un paziņoti, biju šokā. Nevienā no jautājumiem nebija lēmuma. Aptvēru, ka iedzīvotāji nevēlas siltināt visas gala sienas, negrib tērēt līdzekļus kāpņutelpu sanitārai uzkopšanai, ko var saprast no finansiāla skatupunkta, bet viņi arī neliekas ne zinis par kaimiņu bēdām.

Jāatzīst, ka mūsu māja vairāk līdzinās trim savienotām piecstāvu mājām, kur divas daļas ir aktīvas, viena (centrālā) – pasīva. Saprotu, ka, piemēram, pirmā stāva kaimiņam vienalga, ka piektajā stāvā tek jumts. Tiem, kam ziemā dzīvoklī gaisa temperatūra ir 25 grādi, nerūp tie, kuri dzīvo 18 grādu temperatūrā un ir spiesti cīnīties ar pelējumu uz tapetēm un griestiem. Tie, kam nav balkonu, ir vienaldzīgi pret to, ka dažiem tie brūk nost. Iedzīvotāji, kuriem nav automašīnas, nevēlas pat domāt par piebraucamā ceļa remontu un stāvvietas izbūvi… Kaut kāda nemitīgi cirkulējoša nevērība un ierobežota domāšana. Sak’, ne mana cūka, ne mana druva, un man viss ir labi. Taču diemžēl problēmas daudzdzīvokļu mājā skar visus. Manuprāt, ja cilvēki ar to nav apmierināti, viņi var pārcelties uz dzīvi privātmājā, bet arī tur viņiem būs savi pienākumi, piemēram, koplietošanas teritoriju uzkopšana u.tml.

Jautāju sev: ja kaimiņš atteica palīdzību citiem līdziedzīvotājiem, kuri to lūdza (jo cilvēki tomēr sarosījās un uzrakstīja kolektīvu iesniegumu), kāpēc lai viņš cerētu uz pretimnākošu attieksmi un atbalstu no viņu puses vēlāk, kad nepatikšanas gadīsies viņa dzīvoklī vai mājas pusē? Kur rodas šāds egoisms?

Patīk tas kādam vai nē, māja ir viens veselums, un kāda tā būs, ir atkarīgs tikai no mums. Tā ir mūsu nauda, ko ik mēnesi uzkrājam. Jautājums: kamdēļ? Turklāt labs jautājums, jo vēlāk noskaidroju, ka no, rupji skaitot, 170 dzīvokļiem aptaujā piedalījās mazāk par pusi. Secinu, ka tas ir slinkums, banāls sadzīvisks slinkums.

Atklāti sakot, mani biedē šāda vienaldzīga attieksme pret notiekošo. Var teikt, ka «RN» mūsu gadījumā izdarīja «melno darbu», nodrošināja visas iespējas lēmuma pieņemšanai, bet… Patlaban mūsu māja līdzinās gulošam akmenim, kuru var izkustināt, bet traucē slinkums. Bet kam tas ir vairāk vajadzīgs – apsaimniekotājam vai mums pašiem?

Ļoti vēlos ticēt, ka mājas aktīvo iedzīvotāju daļa «uzvarēs». Atsevišķa pateicība katram kaimiņam, kurš grib dzīvot kārtīgā mājā un negaida, līdz izveidosies avārijas situācija.

Kaimiņiene

Komentē «RN» vadītājs Pēteris Dzalbe: «Veicot aptauju noteiktā mājā, aicinu tās iedzīvotājus būt aktīviem un iemest aizpildīto anketu «RN» pastkastē, jo no šīm vienkāršām darbībām ir atkarīga mājas attīstība. Bieži gadās, ka, piemēram, vienā kāpņutelpā ir 85–95 procenti aktīvu iedzīvotāju, citā tādi ir tikai pieci procenti, un pēdējie aizkavē visu procesu. Pieredze rāda, ka vēlāk tieši no šīs pasīvās kāpņutelpas tiek saņemts visvairāk sūdzību par to, ka «RN» neko nedarot. Vēlos atgādināt, ka mājas uzkrājumu fonda līdzekļus var izlietot noteiktiem darbiem tikai ar dzīvokļu īpašnieku vairākuma lēmumu.»

Jekaterina SMOLICKA

Atstāj komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.