Egils Levits: «Rēzekne – Latgales sirds, intelektuālais un kultūras centrs»

23. aprīlī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) ar vieslekciju «Vērtības Eiropas Savienībā un Latvijā» viesojās pazīstamais jurists un politologs Egils Levits, kurš kopš 2004. gada ir Eiropas Savienības (ES) Tiesas tiesnesis. Viņš ir Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas un Satversmes preambulas jeb ievada autors un veicinājis arī vairāku svarīgu likumu tapšanu. 2019. gada 15. aprīlī valdības koalīcijas partijas vienojās Egilu Levitu virzīt Latvijas Valsts prezidenta amatam, kam viņš pats ir piekritis. Pēc lekcijas Egils Levits piekrita sarunai ar Rēzeknes pilsētas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju Kārli Pozņakovu.

Ar vieslekciju Jūs bijāt ne vien Rēzeknes pilsētā, bet arī Valmierā, Liepājā un Daugavpilī. Kāds ir šo reģionālo braucienu galvenais mērķis?

– Lekcijām ir divi galvenie mērķi. Pamatvērtības, par ko es runāju lekcijās, ir valsts pamatā un mums kā valsts pilsoņiem varētu būt zināma interese – gan par Latvijas, gan ES pamatvērtībām. Es ikdienā ar šīm pamatvērtībām strādāju un lekcijā minēju vairākus piemērus, kā tās izpaužas tiesas spriedumos. Man šķiet, ka ļoti būtiski ir tas, ka visas mūsu darbības nav koncentrētas tikai Rīgā, bet arī reģionos. Ir ļoti svarīgi, lai šī informācija nepaliek tikai galvaspilsētā.

Jūsu vārds pašlaik visvairāk izskan saistībā ar kandidēšanu Valsts prezidenta amatam, tāpēc būtu interesanti uzzināt par Jūsu primārajiem uzdevumiem, nonākot prezidenta amatā, un metodēm, kā tos sasniegt, ņemot vērā, ka prezidenta pilnvaras Latvijā ir visai ierobežotas.

– Piekrītu, ka Latvijas prezidenta rīcībā nav daudz instrumentu, jo mēs esam parlamentāra republika un politiskā vara nav Valsts prezidenta rokās, kā tas ir ASV vai Francijā, bet gan Ministru prezidenta pārziņā. Valsts prezidentam ir citas funkcijas. Viņš ar savu redzējumu var dot zināmus impulsus sabiedrības diskusijai. Galvenais instruments viņa rīcībā ir viņa teiktais vārds. Un šajā kontekstā es gribu teikt, ka valdība un arī parlaments mums darbojas īstermiņā, jo problēma jāatrisina uzreiz. Savukārt Valsts prezidentam jāredz tālāk nekā to parasti redz valdība, kura praktiski skatās četru gadu posmā. Valsts prezidents skatās uz Latvijas valsti kopumā un vairāk ilgtermiņā, mēģinot pārliecināt, ka arī ilgtermiņa intereses jāņem vērā. Prezidents ir vienīgā «institūcija» Latvijā, kas to dara.

Paturpinot par Valsts prezidenta amatu, vēlētos uzzināt jūsu domas par tautas vēlētu prezidentu, uz ko uzstāj daļa sabiedrības. Vai tas Latvijā būtu iespējams un nepieciešams?

– Mūsu modelis jau funkcionē kopš Latvijas Republikas Satversmes sākuma un es atbalstu, ka politiskā vara ir Ministru prezidenta un valdību veidojošā vairākuma rokās, bet Valsts prezidentam ir šī īpašā funkcija, kas nav tiešā veidā saistīta ar politisko varu. Es atbalstu šo modeli un uzskatu, ka Satversmē tas ir diezgan gudri atrisināts.

Kā Jūs vērtējat pašlaik Latvijā realizējamo reģionālo politiku, it īpaši Latgales kontekstā? Kas Latvijas valstij jādara, lai reģioni attīstītos un tos pamestu iespējami mazāk iedzīvotāju?

– Reģionu vienmērīga attīstība ir viens no ilgtermiņa uzdevumiem Latvijas valstij, kam viennozīmīgi jābūt arī prezidenta redzeslokā. Mums ir pietiekams valsts pakalpojumu klāsts arī reģionos, piemēram, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija ar iespēju studentiem no Latgales un arī citiem reģioniem studēt, kas ir viens no impulsiem Rēzeknes un arī visas Latgales attīstībai. Arī Rēzeknes plašais un kvalitatīvais kultūras piedāvājums ir ļoti svarīgs, lai cilvēkiem būtu visaptverošs iespēju klāsts, kas liek palikt savā novadā. Reģionālā piederība ir ļoti svarīgs psiholoģisks faktors cilvēkam, kurš savā vidē jūtas labi, cenšoties tur arī palikt, ja viņam ir šādas iespējas, tāpēc jāuzsver reģionu attīstības nepieciešamība, kas saistīts arī ar zināma veida finanšu pārdali. Tāpat arī varētu būt viena vai otra valsts iestāde, kas varētu atrasties reģionos, nevis Rīgā.

Tātad Jūs atbalstāt ieceri decentralizēt atsevišķas valsts ie­stādes?

– Atbalstu, bet jāsaprot, par kurām iestādēm ir runa. Piemēram, Igaunijā šī prakse strādā, un uzskatu, ka arī mums būtu jāpadomā par šādu iespēju.

Turpinot par reģionālo piederību un identitāti, būtu interesanti uzzināt Jūsu viedokli par latgaliešu valodas nozīmi arī valstiskā mērogā.

– Latgaliešu valoda saskaņā ar Valsts valodas likumu ir latviešu valodas paveids. Lingvisti par niansēm var strīdēties, taču šajā gadījumā tas nav būtiskākais. Svarīgi ir tas, ka latgaliešu valoda kā atsevišķa vienība ar savu identitāti ietilpst latviešu valodā. Satversme nosaka, ka jāveicina latviešu nācijas valodas, kultūras un vēstures izpratne, un tas ietver arī latgaliešu valodu, arī specifisko reģionālo Latgales vēsturi.

Runājot par veidiem, kā šo izpratni veicināt, manuprāt, ir svarīgi latgaliešu valodu, kultūru un vēsturi piedāvāt arī skolās. Tam noteikti jābūt, lai cilvēki no mazotnes ieaug šajā identitātē, kas nekādā ziņā nav pretrunā ar latvisko identitāti, jo latgalieši vienlaikus ir arī latvieši, līdz ar to specifiskā latgaliešu identitāte ļoti bagātina latviešu nāciju. (Autora piebilde: Egils Levits lekcijas noslēgumā minēja, ka viņš labprāt klausās grupas «Latgalīšu reps» mūziku.)

Noslēdzot reģionālās politikas tēmu, interesē, cik lielā mērā esat paspējis iepazīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iecerēto Administratīvi teritoriālo reformu? Kā jūs šo ieceri vērtējat?

– Ir svarīgi, lai reforma ievērotu divus pamatprincipus. Pirmkārt, pašvaldībai jābūt tik lielai, lai tā būtu spējīga veikt visus tai uzticētos pienākumus. Tas, ka pašvaldības kļūs lielākas, manuprāt, palielinās to kapacitāti, un tas nāks par labu iedzīvotājiem. Otrs svarīgs moments ir identitāte, par ko jau iepriekš runāju. Jāņem vērā vēsturiskais aspekts. Ļoti slikti, ja cilvēks piedzimis konkrētā pagastā, kas ir ierakstīts dzimšanas apliecībā, bet pēc tam viņš to vairs nevar atrast kartē. Vēsturiskās mazās vai vidējās teritoriālās vienības – pagasti vai novadi – savā veidā jāiekļauj reformā, lai cilvēks varētu paturēt arī savu lokālo identitāti un justies saistīts ar šo vietu. Dažas funkcijas šādām lokālām vienībām varētu arī atstāt. Piemēram, jautājumu par to, kur uzstādīt autobusa pieturu, noteikti ir lokāls jautājums, taču tām nevar uzticēt visas pašvaldības funkcijas.

Latvijas politikā gads sākās «vētraini» un ilgi nebija valdības, līdz ar ko iedzīvotājiem radās bažas par politisko situāciju kopumā. Kā jūs vērtējat šodienas tendences Latvijas politikā? Un kādas ir Jūsu prognozes par attīstību?

– Pēc iepriekšējām vēlēšanām fragmentācija Saeimā kļuva daudz lielāka, iekļuva trīs jaunas partijas, kas uztvēra neapmierināto cilvēku intereses. Tas ir labi, ka šīs partijas uzņēmās politisko atbildību, iesaistoties valdībā, lai šo «protestu» kopā ar citām partijām pārvērstu politikā. Kas attiecas uz Latvijas valsts ilgtspēju, esmu optimists, it īpaši, ja pievēršam uzmanību jaunajiem izaicinājumiem, kas ir jebkurai valstij. Situācija pasaulē strauji mainās un mums jābūt spējīgiem pielāgoties, un atrast priekš sevis labākos risinājumus. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums ir potenciāls, ko veiksmīgi var likt lietā, ņemot vērā, ka šajā jaunajā situācijā neviena valsts nav priekšā citai, kas nozīmē, ka mēs varam izrauties uz priekšu ātrāk.

Noslēgumā, kāds varētu būt Jūsu novēlējums vai iedrošinājums rēzekniešiem?

– Rēzekne ir Latgales sirds. Tas vēsturiski ir Latgales intelektuālais un kultūras centrs un šo lomu Rēzekne pilda, tas jāapzinās. Ņemot vērā Rēzeknes vēsturisko nozīmi ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai, rēzekniešiem ir zināms izaicinājums savu lomu izcelt un iespējami efektīvāk arī pildīt. Esmu ļoti priecīgs, ka man šodien bija izdevība runāt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, mazliet pieskaroties arī šiem jautājumiem.

Kārlis POZŅAKOVS,
Rēzeknes pilsētas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs