Nes savu gaismu — tā tiek gaidīta!

Ir jābūt apveltītam ar vīrišķību, lai palūkotos acīs patiesībai: mūsu partiju ir piemeklējis drudzis, tā ir nevesela. Jautājums ir par to, vai šī slimība aptver tikai “augšas”, turklāt tikai “Rīgas augšas”, vai varbūt slims ir viss organisms? Acīmredzami ir arī citi jautājumi: vai ir iespējama drīza atveseļošanās? Kā rīkoties, lai atveseļošanās procesu padarītu ātru un neatgriezenisku? Ko var darīt, lai slimības atkārtošanās nebūtu iespējama?

Pašreizējā krīze, kā tas bieži mēdz notikt, izveidojās no nelielām problēmām un kļūdām. Ja sīkas kļūdas nenovērš, viņas spēj izveidoties par kaut ko lielāku, par ievērojamām problēmām, un var pat novest pie nopietnas krīzes. Tā notika arī šoreiz, it īpaši tāpēc, ka mūsu kļūdas drīzāk bija organizatoriskas, tas ir, “cilvēciska” rakstura, un neskāra, teiksim, ideoloģiskus un stratēģiskus jautājumus.

Idejiska rakstura krīzes mēs jau esam piedzīvojuši. Savas pastāvēšanas laikā “Saskaņai” ne reizi vien izdevās atbrīvoties no bezatbildīgiem demagogiem, kreisajiem provokatoriem un vienkārši politiskiem muļķiem no radikālās platformas. Partija no tā tikai ieguva, kļuva saliedētāka un efektīvāka. Ticu, ka tā būs arī šoreiz: tāpat kā ķirzakai, kurai sāp aste, mums pēc iespējas ātrāk tā ir jānomet — lai sapūst vēstures ceļmalā.

Lai dzīvotu tālāk, mums pēc tam ir jāattīrās, pat ja šis process izrādīsies sāpīgs (un tas būs sāpīgs!). Un mēs to spēsim izdarīt tikai tad, ja izanalizēsim krīzes cēloņus un sapratīsim, kas notika, kā varēja tā gadīties, ka cilvēki, kurus mēs uzskatījām par saviem biedriem un bijām gatavi par viņiem stāvēt kā mūris, patiesībā izrādījās tādi… kādi izrādījās.

Sākšu iztālēm. 1993. gadā “Tautas saskaņas partijai” pirmajā Saeimā pēc neatkarības atgūšanas bija sešas vietas (tagad “Saskaņai” ir 24 vietas, un tas nav mūsu labākais rezultāts!). Kaut kādā ziņā mums bija grūtāk nekā tagad, kaut kādā ziņā daudz vienkāršāk. Mēs visi bijām kā uz delnas, ar labajām īpašībām un trūkumiem. Priekšā bija liels darbs, kuru neviens nekad vēl nebija darījis. Mums tolaik bija daudz draugu, bija arī vienkārši “līdzgājēji”, taču nebija neviena “uzbāzīgā”, neviena “hameleona”. Tolaik “Saskaņa” nebija tā vieta, kur stāties naudas vai karjeras dēļ.

Kāpēc es to saku? Nav noslēpums, ka jebkurai politiskai kustībai augšanas un attīstības posmā pievienojas daudz atbalstītāju, un tā tas notika arī ar mums divtūkstošajos gados, it īpaši pēc 2009. gada, kad mēs pirmoreiz uzvarējām Rīgā. Daudzi partijas jaunieši drīz kļūst par aktīviem un noderīgiem partijas biedriem, daži izvēlas kļūt par politiķiem. Mēs vienmēr priecājamies par jauniem biedriem, taču attiecībā pret viņiem ne vienmēr pildām savus pienākumus pirmām kārtām, lai palīdzētu viņiem izveidot stingru un pilnasinīgu saikni ar organizāciju.

Kas mums traucē? Daudz kas, gan pašreizējās lietas, gan laika trūkums un reizēm arī vienkārši neprasme, un ne jau pēdējā vietā ir tāda lieta kā “vadonība” — nepamatoti uzpūsta atsevišķu līderu loma, viņu atzīšana par neapstrīdamiem. Tā nu esmu “nolaidies” līdz partijas veidošanas pamatu izklāstam. Bet par to ir jārunā, jo pat elementāras kļūdas pamatlietās reizēm noved pie ļoti smagām sekām.

Ilgus gadus piedaloties “Saskaņas” vadošajās struktūrās, vienmēr esmu uzskatījis, ka mums nav jābūt “Jurkāna partijai”, “Urbanoviča partijai” vai “Ušakova partijai”, jo, neraugoties uz cieņu pret līderi, šāds “personības kults” sasaistīs noteiktu daļu partijas biedru un ierobežos viņu iniciatīvu. Zināmos apstākļos tas partijas rindās var provocēt favorītu un pielīdēju veidošanos.

“Saskaņa” ir vecākā partija Latvijā. ŠT ilgmūžība, spēks un autoritāte balstās uz stipru un pareizu ideju — sabiedrības dialogu, savstarpēju cieņu, saskaņu plašā izpratnē, kā arī sociāli demokrātisku tradīciju. Patiesībā saskaņas filozofijā nav nekā jauna: mēs tajā dzīvojam ikdienā, veidojam attiecības ar kaimiņiem, kolēģiem, draugiem. Kas gan traucē tā izturēties arī attiecībā pret valsts un sabiedrības pārvaldes jautājumiem? Atbilde ir sena kā pasaule: traucē nauda un vara, precīzāk, alkatība pēc naudas un varas.

No “Saskaņas” baidās. Baidās no mūsu idejām un potenciāla. Un tāpēc mēģina mūs salauzt vai vismaz novājināt. Mēģina mūsu vēlētājiem “pārdot” domu, ka nav jēgas par mums balsot, jo par “Saskaņu” atdotās balsis esot izmestas vējā.

Visu savas pastāvēšanas laiku mēs parlamentā atradāmies piespiedu opozīcijā — neraugoties uz nemainīgo atvērtību sadarbībai un dialogam ar kreisajiem un centriskajiem spēkiem. “Mūžīgā opozicionāra” loma mums tika uzspiesta, neraugoties uz mūsu pārliecinošiem rezultātiem vēlēšanās un popularitāti. Tie nedaudzie no citām partijām, kuriem pietika drosmes iestāties par sadarbību ar mums, smagi cieta par to, tika nežēlīgi kritizēti un pat vajāti — ne tikai viņi, bet arī viņu ģimenes locekļi.

Kāpēc viņiem tas izdodas? Neraugoties uz nelielajiem valsts izmēriem, politika Latvijā ir tāla no cilvēkiem. Tā tiek īstenota departamentos, frakcijās, partiju štābos. Šāda sistēma tika izveidota gadu desmitu gaitā, pamatīgi nodrošinot elites mieru un hermētismu. Tāpēc sākot ar aliansi “Latvijas ceļš” un LNNK, mums valdībā ir viena un tā pati kombinācija, kaut arī tās daļas maina savus nosaukumus un izvirzītās personas.

Par Krieviju runā, ka tur vēsture virzās pa apli. Neatturēšos no paralēles un teikšu, ka mūsdienu vēsture Latvijā virzās pa tādu pašu apli, tikai ar mazāku diametru — kā rotaļu dzelzceļam. To pārtraukt vai pārlikt pārmiju uz citām sliedēm var tikai cilvēki — vēlētāji. Taču viņi klusē. Patiesi, katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.

Ar to visu varētu samierināties, ja būtu nodrošināta sekmīga attīstība. Taču vairākums Latvijas sasniegumu eksistē tikai uz papīra — valdības ziņojumos — un svinīgās uzrunās. Lai par to pārliecinātos, pietiek palūkoties uz sevi no malas. Nu jau gandrīz 30 gadu neviens mūs neokupē, nediktē savu gribu, neatņem mūsu darba augļus. Taču mēs tā arī neesam sevi atraduši, neesam izvēlējušies, par ko gribam kļūt — par Eiropas dziedinātavu, ekoloģiskās produkcijas ražotāju, interneta “habu” vai globālu izglītības eksportētāju. īsi sakot, bērnam drīz jau 30, bet viņš joprojām meklē sevi…

Ja mūsu valstī kaut kur arī notiek labas pārmaiņas, tad tas ir pašvaldību līmenī, uz “zemes”, kur cilvēkus vērtē pēc viņu darbiem un morāles. Un tieši šeit “Saskaņas” balss skan daudzkārt spēcīgāk, nekā Jēkaba ielā. Tieši tāpēc ir tik smagi domāt un rakstīt par notikumiem Rīgas domē, kura tik ilgu laiku pelnīti bija “skatlogs” un paraugs tam, cik daudz laba un cilvēkiem vajadzīga mēs, “Saskaņa”, varam izdarīt, aktīvi piedaloties valsts pārvaldē.

Es neaizstāvu Nilu un viņa komandu: ja ir vainīgi — lai atbild. Taču es viņiem arī neko nepārmetu, izņemot vienu: apzinoties savu saikni ar “Saskaņu” un tik dārgu uzticību gan krievu, gan latviešu kuras rezultātā viņš nokļuva Rīgas rātē, Nilam vajadzēja ap sevi nodrošināt absolūti sterilu pretkorupcijas vidi — tīrāku nekā operāciju zālē. Tad, lai viņu “gāztu” un nodarītu jūtamu kaitējumu partijai, būtu vajadzīga pasaules mēroga provokācija. Taču tādas sterilitātes nebija, un, lai sāktu mums uzbrukumu, izrādījās, ka pietiek ar divu iereibušu sarunu pirtī….

Protams, “tramvaju lieta” neradās nejauši. Latvijas iekšpolitikas arhitektūra izslēdz nejaušības, ja rodas kompromats. Valstī, kura kāpostu tītenis ir sapildīta ar specdienestiem, ar to aģentūru, tehniskajām un citām iespējām, nekas nevar paslīdētām garām šo specdienestu modrajām acīm. Bet tikai no politiskajiem komandieriem ir atkarīgs, kā informācija tiks realizēta. Un komanda tika dota! Kaut vai tas arī nav iemesls, lai kā gādīga mamma klaigātu: “Ko viņi izdarījuši ar mūsu puisīti?!”

Problēmas brieda jau sen. Nauda un vara ir tie pārbaudījumi, kas jāiztur ar cieņu. Mūsu biedri izdarīt to nespēja. Un tā ir arī mūsu vaina — nevarēja nepamanīt, ka ar katru gadu atmosfēra mūsu attiecībās kļuva arvien smagāka, runāt ar viņiem par principiālām lietām bija arvien grūtāk… Bet runāt vajadzēja! Vajadzēja aizrādīt, strīdēties, norādīt uz kļūdām, iedomību un augstprātību, nebaidīties atbildē izdzirdēt rupjību vai sabojāt personiskās attiecības!

Krīze Rīgas domē ir svarīga, rūgta un mazliet aizkavējusies mācība. Protams, labāk būtu bijis to saņemt pirms gadiem desmit, taču vēlējuma izteiksme šeit neiederas. Apgūt šo mācību un nokārtot eksāmenu vajadzēs tieši tagad, “pilnā sparā”, visas pasaules acu priekšā. Mums ir jāattīrās un jāpaver durvis jaunajiem, kuriem ir spilgtas idejas, mūsdienīgas zināšanas, kultūra, jauneklīgs temperaments un veselīga vēlme mainīt situāciju uz labo pusi.

Daudzus gadus nodarbojoties ar partijas lietām, man bija iespēja tuvu iepazīt desmitiem un simtiem mūsu biedru — ne tikai Rīgā, bet arī, kā mēdz teikt, “uz vietām” visā Latvijā — no Liepājas līdz Daugavpilij. Es zinu, cik daudz starp viņiem ir brīnišķīgu cilvēku — gudru, veiksmīgu un vienlaikus godīgu, cienījamu un augstu vērtētu. Viņi ir tie, uz kuriem balstās mūsu cerība un pārliecība par “Saskaņas” nākotni.

Mums ir jābalstās uz partijas jaunatni, jāpaver tai visas iespējas atklāt sevi, iemiesot savas idejas un plānus praksē. Tikai tā ir iespējams atmest pūstošo asti un nodrošināt ātru un neatgriezenisku atveseļošanos!

Mums ir plašāk jāatveras sabiedrībai, vēl spilgtāk un pārliecinošāk jāskaidro cilvēkiem savas idejas, turklāt jāturpina kritizēt valdību un valdošo eliti. Galu galā mēs varam apturēt Latvijas politiskās sistēmas dreifs pa labi — ultranacionālisma virzienā jo mēs esam vienīgie, kas to var apturēt.

Es apzinos, ka ievērojama sabiedrības dala ir vienaldzīga pret “Saskaņas” idejām un tās agresīvi noraida nacionālradikālais mazākums. Nu un kas par to? Pilnīgi nekas! Vairākums var maldīties un bieži arī maldās. Vēsturē ir ne viens vien piemērs tam, kā dažos laikposmos vairākums ir pieņēmis un atbalstījis visradikālākās un necilvēcīgākās idejas un īstenojis tās dzīvē. Tiesa, vēsturiski tas nekad nebija ilgstoši. Šādas kaites un kļūdas tika labotas un, lai tās izpirktu, par tām reizēm bija jāmaksā visaugstākā cena. Ne velti mēdz teikt: vēsturei patīk savu darbu pārtaisīt, līdz iznāk tas, kas tai vajadzīgs.

Esmu pārliecināts, ka esošā situācija, kad valsts ir pārvērsta (gandrīz saskaņā ar Ļeņinu) par mašīnu, ar kuru titulnācija apspiež pārējos Latvijas tautas etnosus, nav mūžīga. Bet tas, cik ilgi tā turpināsies, ir atkarīgs no mums, mūsu darba un mūsu gudrības.

Un pagaidām pēdējais: mums nav jāraustās, nav bezmērķīgi jārosās un bez iemesla jānervozē, jo, kā teicis rakstnieks, bākas neskraida pa visu salu un nemeklē, kura laiva jāglābj, — tās vienkārši rāda gaismu. Nes savu gaismu — tā tiek gaidīta!

Aleksandrs Bartaševičs

Atstāj komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.